Ja es jums palūgtu novērtēt mantu apjomu, kas pašlaik atrodas jūsu istabā, es esmu pārliecināts, ka jūs novērtēsiet apjomu kā krietni mazāku, nekā patiesībā ir. No rīta rēcu par Renāru, kas bija pamodies drusku agrāk un krāmēja mantas- man šķita, ka man ir krietni mazāk mantu. Nedaudz kļūdījos- kā sāku krāmēt no skapjiem visu ārā, fiksi vien parādījās somu/maisu čupa, ko pat divās reizēs līdz mašīnai nevarēja aiznest, pat ja apkrāvos kā mūlis.

Manam hostinga provaiderim cPanelī ir uzinstalēts tāds softiņš, kā fantastico, caur kuru diezgan ērti var uzstādīt daudz un dažādus PHP skriptus- Drupal, Wordpress, Joomla, Dotproject utt.

Klausoties This Week in Tech podkāstus, katrā epizodē vismaz vienreiz ir dzirdama audible.com reklāma.
Līdz pat šim brīdim šo reklāmu es laidu gar ausīm, jo godīgi sakot, doma par grāmatas klausīšanos man šķita nenormāla jau pašā saknē. Taču pēdējā TWiT epizodē tika apspriesta grāmata "Predictably Irrational: The Hidden Forces That Shape Our Decisions".

Tad nu esmu sagaidījis to brīdi, kad stafetes kociņš (links?) ir atnācis arī līdz manīm. Paldies bračkam.
7 lietas, ko es internetā neesmu stāstījis nevienam. Ja arī dažas no šīm lietām es kādam esmu teicis privāti, tad tas nozīmē, ka es viņam/viņai ļoti uzticos.

Šur tur LVnetā esmu pamanījis saiti uz portālu riiga.lv. Lapa ir izveidota, lai tā izskatītos saistīta ar draugiem.lv un iegūstot lietotāju uzticību- izkrāpt viņu e-pastus/paroles.

Mļe, čillout's beidzies līdz ar pārliecību par savām matemātikas zināšanām.
Labi, ka līdz sesijas beigām vēl vairāk kā nedēļa...

Mhm, tikko ieslēdzot laptopu, parādījās uzraksts, ka Nokia PC Suite savienojās ar Nokia 9500. Viss jau būtu labi un jauki, ja tas telefons neatrastos ~200km attālumā no manis, un citu telefonu nav tuvāko 500m rādiusā. Mana laptopa Bluetooth uztvērējs gan laikam tic telepātijai...

Status report:
Nopīpēta visa Parlimenta pačka.
Garastāvoklis vienkārši briesmīgs.
np: Tom Novy- Your body
Mēģinu aizmigt jau ~ 5-to stundu.
Miegs nāk nenormāli, bet lai aizmigtu, vispirms jāizslēdz domājamais aparāts.
Pirmdien eksāmens matemātikā. Neko neesmu mācījies. Un diez vai to darīšu.
Darbu pilna dirsa un vēl ārā bišku spraucas. (atvainojos par vācu valodas elementiem).
"Nekam nav jēgas."

Pirmkārt, jau par grautiņu Vecrīgā. Mans viedoklis par to ir diezgan noraidošs. Es nesaku, ka nevajadzēja pulcēties un izrādīt nepatiku. Vajadzēja, bet ne jau demolējot un ārdoties. Tā kā pie mums ir demokrātija, vara teorētiski pieder tautai. Tātad, tautas lielākajai daļai. Un acīmredzot lielākā daļa tautas akli uzticējās solījumiem par zaļu nākotni, leksusu pie mājas un vecumdienām siltās zemēs. Un vienīgie, ko mēs varam vainot, esam mēs paši- balsstiesīgie iedzīvotāji, kas balsoja par partijām, kas pašlaik ir pie varas.

Šo anekdoti es te gribēju iepostēt jau piektdienas naktī, taču nez kāpēc, nebiju nospiedis Submit.
Teksts, kas vislabāk raksturo manu dvēseles stāvokli:

Sēž bomzītis pie Ministrijas ēkas. Piketē. Uz viņa plakāta rakstīts: "Man viss pohuj..." Pienāk pie viņa policists un jautā:
- Tev sieva pohuj?
- Jā.
- Tev bērni pohuj?
- Jā.
- Tev šņabis pohuj?
- Nē, šņabis gan nav pohuj.
- Bet tev te rakstīts ka tev viss ir pohuj..!
- A man POHUJ kas tur rakstīts!

Nepārprotiet- es tagad nedzeru un ne jau šņabja ne-pohujismā ir sāls. Sāls ir tur, ka man viss pohuj :>