Sen šajā sadaļā nav bijis neviena ieraksta- laikam tāpēc, ka iepriekš sūdīgs garastāvoklis tika vienkārši noskalots, taču tagad tādu greznību nevaru atļauties. Ne jau finansiālā ziņā- nevaru atļauties zaudēt vēl vienu darba dienu...
Visu nedēļu labs garīgais, taču kā atbrauc mājās, uzreiz sākas pārdomas, kuru rezultātu var raksturot frāze: Nebarot un nekaitināt. Tā kā man ir tieksme visās savās problēmās vainot sevi (kas patiesībā 99% gadījumu arī ir taisnība), es sevi sagruzīju vēl vairāk, par to visu domājot un novēršos no ārpasaules.

... vienmēr pārliecinaties, ka mašīnai ir rezerves ritenis, atbilstošs!!! donkrats un ratatslēga. Kad sāku braukāt ar to mašīnu, paskatījos vai zapaska nav nolaidusi, un vai ir donkrats. Atslēgas esamību pat nepārbaudīju, taču tagad vismaz zinu, ka Volvo 940 neder donkrats no VAG automašīnām....
Nav patīkami mainīt riepu tumsā, 50 kilometrus no mājām un bez pēdējām divām manis nosauktajām lietām. Nepatīkami patiesībā nav īstais vārds, ar ko raksturot šādu situāciju, taču es jau neesmu no tiem, kas lamājas :>

via Dilbert

Mēģinot palaist Internet Connection Sharing uz sava Windows XP portatīvā, sanāca nočakarēt TCP/IP uzstādījumus līdz tādam līmenim, ka nekas, ko mēģināju nepalīdzēja man atgūt internetu sev.
Atinstalēju tīkla karti, pieinstalēju par jaunu, repairoj'u TCP/IP steku (ar netsh tūļiem) utt, taču ne par ko negribēja slēgties klāt internetam.
Tā kā internetu man vajadzēja obligāti, sapratu, ka ātrāk būtu sistēmu pārinstalēt...
Un tad prātā ienāca ķecerīgā doma- pamēģināt palaist Windows 7 uz mana ne pārāk jaunā un ne pārāk jaudīgā portatīvā (1.86Ghz Pentium M, 2GB ram, Intel 915GM chipsets).

Vienā dzīves gudrību krājumā izlasīju, ka egoists nekad nav apmierināts.
Nez vai otrādākā virzienā arī tā ir patiesība?

Vakar tikai pamanīju, ka bija atliecies manis rakstītais Melnā humora topa RSS agregators.
Puiši no mana servera uzturētājiem laikam bija piemirsuši uzlikt atpakaļ man nepieciešamos python'a lib'us pēc kaut kāda sistēmas updeita.
Tagad viss atkal strādā :)

Cik gan astoņdesmit gadu dzimšanas dienas ir interesantas, it īpaši, no jubilāra skatupunkta. Sabrauc kaudze cilvēku, kurus tev it kā vajadzētu pazīt, taču neatceries sklerozes dēļ, visi tevi slavina kā mīkstu un pūkainu, dzied slavas dziesmas...
Pēc kāda laiciņa tas atkārtojas pie kāda vienaudža, kur scenārijs ir identisks- visi viņu slavina, saka, ka tā ar tā nodzīvotu dzīvi var tikai lepoties uttutjp. Un tā tik uz riņķi vien, uz riņķi vien.

Kopā ar izdilušu gultņu melodisko skanēšanu, šī bilde ievieš bailes braukt tajā liftā:

Ļoti ceru, ka jauno uzlīmi aizmirsuši uzlīmēt...

Tiem, kas nevar salasīt bildē esošo tekstu (nebrīnos, ņemot vērā bildes kvalitāti) tur rakstīts: "Pārbaudīts 2007. gada martā. Nākamā pārbaude 2008. gada martā."

Šis ieraksts vairāk ir atgādinājums pašam sev: arī Windows sistēmā ir lietotāju piekļuves tiesības failiem un mapēm. "Permission denied to open file for writing" problēma Linux serveros man nebija sveša, taču uz savas izstrādes sistēmas, kura griežas uz Windows XP ar šo problēmu saskāros pirmo reizi.
Risinājums, kā jau parasti Windows vidē, ir gaužām vienkāršs, taču diezgan samudžināts (salīdzinot ar chmod Linux vidē):
http://www.ekhoury.com/2007/01/15/permission-denied-php-on-iis/

Čabuliņu, grabuliņu,
Sastādi man tabuliņu,
Kad ir tādas mēness fāzes,
Kad bez soda iztiek (ehm, nekas nenāk prātā) vadītājs!

Šodien, pēc ceļa mērošanas no Rīgas līdz Madonai, man ienāca prātā apskatīties, kādi tad sodi draud par "atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu" pilsētā un ārpus tās (šo arī uzskatiet par oficiālo iemeslu).